LU Bibliotēkas tematisko lekciju cikla “Zvaigžņu likumi tekstos, vēsturē, ikdienā” trešā lekcija

Pieņemot, ka Lielais Sprādziens (jeb Pasaules pirmsākums) noticis pirms 15 miljardiem gadu, salīdzinājumā ar kosmiskiem mērogiem Zemes civilizācijai ļoti īsā laika sprīdī ir izdevies atklāt galvenos dabas pamatlikumus: Ņūtona vispasaules gravitācijas likumu un Keplera likumsakarības, kas apraksta planētu kustību ap zvaigzni. Zemei viena gada laikā apritot ap Sauli – zvaigzni, kuras gūstā (jeb gravitācijas laukā) atrodamies, atšķirami četri svarīgi punkti, kas dabā samanāmi kā pārmaiņas dienas un nakts garumā un saņemtajā siltuma daudzumā. Tie ir Saules atrašanās vieta vienā no četriem ekliptikas – Saules redzamā ceļa starp zvaigznēm – punktiem: vasaras un ziemas saulgrieži (saulstāvji), pavasara un rudens punkts (ekvinokcija). Gads – visgarākais laika posms, kas, ritmiski atkārtojoties, ir noderīgs laika mērīšanai. Ievērojot arī Zemes ass slīpumu, sastopamies ar četriem gadalaikiem – pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem parasti apzīmē par Saules gadu. Latviskajā gadskārtā, kura ietver Saules gada sevišķu notikumu secību, kas ar nemainīgu noteiktību atkārtojas katru gadu (Jānīts nāca par gadskārtu ...), šie četri galvenie Saules šķietamā ceļa punkti, kas izvietojas Saules gada astronomiski svarīgos punktos, atzīmēti ar gadskārtas svētēm: Jāņiem, Miķeļiem (Apjumībām), Ziemassvētkiem un Lieldienām. Latviešu gadskārtas svinības veido pamatu senlatviskajai laika skaitīšanas sistēmai, kas ir izveidota kā mūžīgais kalendārs, kur gadskārtas notikumi paliek savās vietās nemainīgi gadu pēc gada: ceturtajā (jeb garajā) gadā pieliekot vienu dienu Lieldienām, pārējās svinamās dienas ar to netiek izbīdītas no savas vietas